Főoldal / Fórum / Beszélgetés az ételekről / Grízgombóc levesbetét

Daudziem cilvēkiem ir kāds vaļasprieks, par kuru viņi nerunā darbā vai ar ģimeni. Sieviete, kas kolekcionē keramiskos ežus, bet kolēģiem stāsta par dārzkopību. Vīrietis, kurš raksta dzeju, bet draugiem saka, ka skatās futbolu. Man šis slepenais dārgums ilgu laiku bija spēļu automāti. Es to neslēpju kauna pēc, bet gan tāpēc, ka neviens no maniem paziņām – ne smalkās mūzikas skolas pasniedzēji, ne simfoniskā orķestra mūziķi, pie kuriem piederu arī es pats – nesaprastu, kāpēc čellists, kurš spēlējis Baha svītas, pavada vakarus, skatoties uz krāsainām līnijām un griežotiem simboliem. Bet tieši šī divkosība mani noveda pie kaut kā daudz lielāka nekā tikai nauda.

Viss sākās pandēmijas laikā. Koncerti tika atcelti, orķestris pārgāja uz bezalgas atvaļinājumiem, un es paliku viens savā dzīvoklī ar čellu un daudz brīva laika. Pirmajās nedēļās es vingrinājos kā traks – desmit stundas dienā. Bet tad es sapratu, ka man vairs nav mērķa. Nav skatītāju. Nav troksnis pirms uznāciena. Nav tā adrenalīna, kad tu ieej uz skatuves un zini, ka šis ir tavs mirklis. Man sāka pietrūkt tā riska sajūta – ne jau naudas, bet gan tā, ka tu uzstājies bez tīkla, ka katrs tavs pirksts var kļūdīties, un tas būs dzirdams. Mūziķa dzīve ir nepārtraukts azarts. Tikai tā vietā, lai liktu naudu, tu lieki savu reputāciju.

Kādā vakarā, sēžot pie telefona un garlaikojoties, es atvēru kādu vietni, par kuru biju dzirdējis no saviem studentiem. Viņi reiz pieminēja, ka spēlējot kaut ko tur, lai atpūstos no mūzikas teorijas. Es iegāju un ieraudzīju tās https://knf.lv/lv-lv krāsainās līnijas, kas griežas un mainās. Tās man atgādināja notis – tikai daudz vienkāršākas. Es reģistrējos, ieliku desmit eiro un sāku spēlēt. Pirmajā vakarā es zaudēju visu. Bet nekas – es nākamajā dienā ieliku vēl desmit, pēc tam vēl. Tas nebija par naudu. Tas bija par to sajūtu, ka es nezinu, kas notiks pēc sekundes. Kā improvizācija. Kā kadrs solo, kurā tu neesi pārliecināts, kur nonāksi, bet esi gatavs riskēt.

Es atklāju, ka man labi padodas spēles ar mūzikas tēmu – tās, kur simboli ir nūjas, taustiņi, skaņu viļņi. Un tad es pamanīju, ka spēlējot es esmu daudz mierīgāks nekā tad, kad mēģinu komponēt. Mana galva pārstāj skriet. Es neredzu to baigo tukšumu, ko pandēmija bija ievilkusi manā dzīvē. Es redzu tikai krāsainās līnijas, kas griežas, un es pieņemu lēmumus – palielināt likmi, samazināt, mainīt spēli. Tā ir kontroles ilūzija, jā. Bet dažreiz ilūzija ir tieši tas, kas tev vajadzīgs, lai nenopietni.

Pēc mēneša es biju laimējis apmēram trīssimt eiro. Es tos izņēmu un nopirku jaunas stīgas čellam. Vecās bija nolietojušās, bet es nevarēju atļauties nomainīt, jo nebija ienākumu. Kad es uzliku jaunās stīgas un pirmo reizi iespēlēju, skaņa bija tik tīra, ka es aizvēru acis un gandrīz aizgāju pie tēva. Tā bija mana pirmā uzvara – nevis nauda, bet skaņa. Bet es neapstājos. Es izveidoju sev sistēmu – desmit eiro nedēļā, tikai no laimētā, un spēlēju tikai tad, kad esmu noskaņots radoši, nevis izmisīgi. Es sāku pētīt dažādas platformas, un viena no tām, ko es bieži izmantoju, bija tieši tā, kur viss dizains bija veidots gaišās, gandrīz bērnišķīgās krāsās. Tās krāsainās līnijas mani hipnotizēja tā, ka es varēju spēlēt stundām, neapnikdams.

Pēc pāris mēnešiem notika kaut kas negaidīts. Es uzvarēju astoņsimt eiro. Astoņsimt. Es sēdēju un skatījos uz bilanci, nespēdams noticēt. Ar šo naudu es varēju nopirkt biļeti uz festivālu, vai samaksāt par remontu, vai uzkrāt. Bet es izdarīju kaut ko citu – es nopirku vecas, retas notis, kuras biju meklējis gadiem. Tās bija Baroka laikmeta čella sonātes, kuras neviens mūsdienās nespēlē. Kad tās atnāca pa pastu, es apsēdos un spēlēju tās visu nakti. Manā istabā nebija neviena klausītāja, izņemot kaķi. Bet man bija vienalga. Es jutu, ka šī nauda, kas nākusi no tik necienīgas vietas, ir atgriezusies tur, kur tai jābūt – mākslā. Tā bija mana atpestīšana.

Kad pandēmija beidzās un orķestris atsāka darbu, es pirmajā koncertā spēlēju kā nekad agrāk. Man nebija bail kļūdīties. Es zināju, ka esmu jau riskējis ar daudz lielākām lietām – savu naudu, savu laiku, savu mieru. Un es biju pārdzīvojis. Tāpēc kļūda uz skatuves vairs nešķita dzīvības vai nāves jautājums. Pēc koncerta pie manis pienāca viens students un teica – “jūs šovakar spēlējāt savādāk. Brīvāk.” Es pasmaidīju un atbildēju – “es tikai atcerējos, ka mūzika ir spēle.” Viņš nesaprata. Bet es zināju, ko domāju.

Tagad es joprojām spēlēju šīs spēles, bet retāk. Reizi mēnesī, kad jūtu, ka mana radošā dzīve kļūst pārāk strukturēta, pārāk disciplinēta, pārāk nopietna. Es atveru klēpjdatoru, iegāju tajās pašās krāsainajās līnijās, nospiedu “spin” un ļaujos. Es nekad neielieku vairāk par desmit eiro. Un es nekad neceru laimēt lielu summu. Bet dažreiz tā notiek. Un tad es laimēto naudu iztērēju tikai mūzikai – notīm, stīgām, biļetēm uz koncertiem. Es to saucu par savu “muzikālo azarta fondu”. Mana draudzene, kura ir flautiste, reiz pajautāja – “vai tev nav kauns, ka tik zems hobijs baro tik cēlu mākslu?” Es atbildēju – “tikai snobiem ir kauns. Man ir prieks.”

Es zinu, ka šis stāsts daudziem liksies pretrunīgs. Mūziķis, kurš spēlē kazino? Bet vai Baks nav spēlējis kārtis? Vai Šopēns nav azartiski improvizējis salonos? Māksla vienmēr ir bijusi par risku. Par to, ka tu uzstājies bez tīkla. Par to, ka tu liec lietā visu savu būtību, nezinot, vai tas atmaksāsies. Manā skatījumā, spēļu automāts ir tikai vēl viena improvizācijas forma. Protams, daudz primitīvāka. Bet principi līdzīgi – tu nospied pogu, un tu nezini, kas notiks. Un tas ir skaisti.

Reiz es uzvarēju divsimt eiro tieši pirms mana lielā solo koncerta. Es tos neiztērēju. Es tos ieliku aploksnē un uzrakstīju “pirmajai kļūdai”. Ja es kļūdīšos koncertā, es atvēršu šo aploksni un nopirkšu konjaku. Es nekļūdījos. Bet es aploksni neatvēru. Tā joprojām guļ manā rakstāmgaldā – kā atgādinājums, ka dažreiz labākais veids, kā uzvarēt, ir zināt, ka zaudējums nav pasaules gals. Un ka pat no visneticamākajām vietām – no krāsainajām līnijām, kurām nav nekāda sakara ar mūziku – var atnākt iedvesma. Vajag tikai prast to saskatīt. Un nepazaudēt kontroli. Un smaidīt. Tāpat kā pirms tam, kad iznāc uz skatuves.

Hát igen A vaj kicsit megdobja a kalória szintet. Ld. még "daragaluska". :-)